emocijas

Pat nezinu ar ko sākt. Manī par šīm divām dienām ir bijis tik daudz emociju, ka man pat grūti aprakstīt kā jūtos. Lai gan vienu varu teikt, šobrīd jūtu sevī tik smeldzīgu tukšumu, ka pilnīgi nezinu kur likties.

Bet nu labi, par visu pēc kārtas. 6dienas rītā pamodos ar tādu sajūtu, kā Ziemassvētkos, jo zināju, ka pēc mazāk kā stundas satikšu Līvu. Viņas viesvecāki dēļ Thanksgiving brauca ciemos pie saviem draugiem Omahā, kas bija tikai kādas stundas attālumā no manis. Tāpēc izdomājām, ka varētu satikties pusceļā - manējie viņu savāktu, lai nākamajā dienā viņas host parents atbrauktu viņai atkal pakaļ.

Tajā brīdī, kad mēs stāvējām un gaidījām, man vēders meta kūlņus. Es biju tik satraukusies un aiz laimes nezināju, kur lai liekas. Bet tai momentā,kad viņu mašīna piebrauca un es sapratu, ka tas tiešām notiek, un viņa parādījās - ahh...tas bija vnk kolosāls feelings. Tas bija tik neticami un reāli vienā laikā. Abas sēdējām aizmugurē, kad braucām atpakaļ uz manu māju un īsti nevarēja saprast, kā labāk un pieklājīgāk izsturēties pret "manējiem", jo sākumā centāmies viņu dēļ runāt angliski, bet tā kā bija tik sakāpinātas emocijas, nospļāvāmies un tarkšķējām pa latviskam :D :D Atbraucām pie manis, izrādīju Līvai savu māju, palūrējām vienas otras bildes,kas katrai no USA šai laikā sakrājušās un tad braucām uz manu basketbola treniņu. Pirms treniņa vēl izmēģinājām manu jauno web camer un abas uztaisījām mazo suprise Annai :)) Nu jā, un kamēr es 2h rukāju treniņā, Līva lasīja manus latvijas vecos žurnālus un klausījās prāta vētru.

Par treniņu īsumā varu pateikt - LABI, KA LĪVA ŠAI LAIKĀ BIJA TE, JO DĒĻ VIŅAS ES VISMAZ BIJU IZSMĒJUSIES LĪDZ ASARĀM, PRETĒJĀ GADĪJUMĀ VISU LAIKU GRUZĪTOS PAR TO, KAS NOTIKA TRENIŅĀ. UN KAS TAD NOTIKA!? PĒC TRENIŅA TRENERIS MAN PATEICA, KA MAN 2DIEN JĀBŪT IR UZ JUNIOR LYNX SPĒLI(kas ir zemāka līga par varsity, kur sākotnēji es tiku paredzēta), NU UN JĀ - JĀPALIEK, ARĪ UZ VARSITY, KĀ SUBSTITUT, KAS NOZĪMĒ VARBŪT TIKŠU,VAR'BŪT NĒ! TAS JAU NEKAS, KA TAS VISS NOTIKA TĀ PĒKŠŅI, BEZ NEKĀDA PASKAIDROJUMA. PAT LĪVA TEICA, KA VIŅA JŪTAS PĀRSTEIGT, JO NEREDZĒJA TUR NEVIENU ĪSTI LABU SPĒLĒTĀJU! TAČU NU JĀ - TAD ES NOMIERINĀJOS, JO SAPRATU, KA MAN TAS SVIESTS IR JĀIZTUR TIKAI LĪDZ FEBRUĀRIM. Pēc treniņa atbraucām mājās un līdz vakariņām abas skatījāmies vecās bildes no Latvijas tusiņiem. Kā mēs pārēcāmies - tīk smieklīgi bija atcerēties visu, kas noticus pa šo trako vasariņu. Un labākais - apcerēt, kas vēl notiks :D Aizgājām, paēdām kkādus tur makaronus un pēc vakariņām, lai gan ārā jau bija tumšs, izgājām izstaigāties un apskatīt Ziemassvētkiem izdekorētās mājas. Kad aizgājām uz bērnu laukumiņu šūpolēs, tad pēkšņi no meža nāca šausmīgi dīvaina skaņa. Līva pēkšņi iekliedzas, ka tur liels suns, bet tad saprotam ka briedis, un tad vēlviens un vēlviens - apmēram 10m attālumā no mums. Es vēl nozibsniju foto flešu uz viņiem un tik baisi tumsā iemirdzējās viņu acis. Bišk nomīzām, bet tad viņi visi aizjoņoja prom. Kad pārnācām, paēdām saldo - Dairy Queen sadējuma kūku ar Debas gatavoto karsto šokolādi. Nammīgi, taču lai cik mēs ēstu - LĪVAI VISU LAIKU GRIBĒJĀS ĒST :D Smieklīgākais- gaidot, kamēr Deba sagriezīs to kūku, pa TV gāja pārvērtību šovs. Es tāda jautāju, kas tad te notiekas un Deba baigi gudro izskaidroja, ka tur cilvēkiem māca,kā pareizi ģērbties blablabla un PĒKŠŅI Līva tāda - TEV VAJADZĒTU UZ TO ŠOVU IET! Es sapratu, ka viņa to uz mani kā baigo JOKU, bet reāli izklausījās, ka tas bija veltīts Debai, tāpēc iestājās tik neveikls klusums, jo īstenībā Debai toč derētu tā šova palīdzība :D :D Bet tas bija labs - es iekšēji rēcu :D Njam un tad jau atkal gājām un pļāpājām un smējāmies, bija tik labi būt kopā ar kādu savējo - bet tai pat laikā, šausmīgi neticami. Tik neticami, ka tavā priekšā stāv latvietis un tu droši vari runāt latviski. Tik smieklīgi, varējām jabkuram stāvēt blakus un mierīgi latviski aprunāt - tā vēsi, bez emocijām :D Stulbākais, ka abas bijām baigi sataisījušās visu nakti negulēt un pļāpāt, taču ap pus2 jau nolūzām. Un 9 jau manējā mūs cēla augšā, ka Līvai jātaisās, ka pēc 30 min viņas mīļie vecāki būs pakaļ :D :D Ehh...un tas bija viss. Tik ātri tas paskrēja. Mēs vēl tās 30 min paspējām kko papļurkšķēt un tad jau šie bija klāt. Es ieraugot to viņas host dad vnk nokritu. Tāds čibriks. Viņš jau pārspēj pat manu Deboru :D Mute tāda liela, zobi uz āru, mati atlaizīti - bjēēēh....diezgan pretīga paskata! Kad Līva iekāpa mašīnā un aizbrauca un es sapratu, ka viņu neredzēšu vairāk kā 7 mēnešus es iekšēji sabruku. Man tik tukši palika. Es vispār nevarētu iedomāties, kas notiktu, ja man piemēram, mamma uz pāris dieniņām atbrauktu vnk ciemos. Es tiešām nespēju pateikt vai spētu palikt un atvadīties, apzinoties, ka tik ilgi atkal viņu neredzēšu. Smagi šaubos! Nyle bija tik laipns un man uztaisīja pankūkas brokastīs. Tā ka paēdu, bet galīgi negribējās ar viņiem tur sēdēt un kaut ko runāt, tāpēc gāju atpakaļ uz savu istabu un runājos ar mammu skype, kas man arī uzdzina vēl lielāku depresiju. TAČU MAN JĀIZSTUR! Ar Līvu nonācām pie daudz un dažadiem secinājumiem: - kad bijām Latvijā, ASV bija tā neaizsniedzamā sapņu zeme, taču tagad, esot šeit, sapņu zeme ir mājas - Latvija, pat neskatoties uz visām krīzēm un sūdiem, kas tur notiekas. Tā ir mūsu dzīve, ģimene, draugi...viss! Un tas ir pats labākais,-apzināties, ka tava sapņu pasaule ir TAVA īstā pasaule un, ka tu tur agrāk vai vēlāk atgriezīsies. -mēs sapratām, cik vecāki spēj būt atšķirīgi. Cik ŠAUSMĪGI mums ir noveicies ar mūsu īstajām ģimenēm. Tas ir vienkārši neaptverami, jo reāli, ja es būtu piedzimusi šai ģimenē - es būtu PILNĪGI cits cilvēks, ar pilnīgi citu domāšanu un uzvedību. -mums abām īstenībā ir žēl amerikāņi, jo pēc idejas viņi ir iesprostoti savos mazajos miestos. Mums eiropiešiem ir iespēja ceļot, mācīties ārzemēs, redzēt pasauli - mācīties un iegūt LABU izglītību, kamēr viņi liela daļa notup visu savu mūžu savā mazajā miestā, nekur nekad neizbraucot, neko neredzot un mācoties TIKAI UN VIENĪGI par savu Ameriku. Nav jau brīnums, ka Līvai viena meitene esot pajautājusi - kas ir Eiropa?!? -Mums ir lielāka brīvība. Mēs varam kļūt pieauguši DAUDZ ātrāk. Mūs dzīve norūda, jo mēs atļaujamies dzīvot un izstrakoties, kamēr amerikāņiem jābūt piesardzīgiem un, kad pienāk tie viņu "trakie" gadi, tad viņi pilnīgi sāk uzvesties KĀ norāvušies no ķēdes. -Nu un lielākā tēma un biežākais vārds ko pieminējām bija - 7 mēneši! 7 mēneši, kas šeit vēl jāpavada. No vienas puses tas ir daudz - vairāk kā pusgads! Man jau sirds lūzt, ka savus mīļos neesmu redzējusi gandrīz 4 mēnešus, bet, kad saprotu, ka vēl 7 neredzēšu, skudriņas pārskrien! Bet no otras puses - gandrīz 4 jau pagājuši, jeb pareizāk sakot PASKRĒJUŠI! Decembris paskries nenormāli ātri un tad jau janvārī man atliks tikai 4.5 mēneši ko mācīties un sāksies vasara(prekš manis)...un tad jau būs jūnijs un MĀJAS! Reāli, loģiskā domāšana jau saka, ka beidz domāt, cik ir vēl palicis, izdzīvo šo savu dzīves posmu, kas tev tiek dots, īpaši jau tāpēc, ka tik nežēlīgi daudzi gribētu būt tavā vietā. Un tieši tas man ļauj dzīvot, jo lai gan loģiskā domāšana strādā, sirdij nepavēlēsi - mīļie vienmēr liks par sevi atcerēties un saskumt, neesot viņiem blakus! Mēs abas aptvērām, ka diena, kad brauksim mājās, kad sēdēsim lidmašīnā - tad 100% varēs teikt, JĀ-TĀ IR MANA LAIMĪGĀKĀ DIENA MŪŽĀ. Bez liekulības...jo mēs bieži sakām - ou, tā ir mana laimīgākā diena mūžā, taču, kad es atkal varēšu apskaut, sabūčot savu ģimeni un draugus - tā diena man būs dārgākā un skaistākā, pozitīvu emocijām piepildītākā! Labi, ka šodien bija basketbols, tas novērsa domas. Bija nenormāli jautri. Ehh...es katru 7dienu gaidu ar nepacietību. Kāpēc? Tas,lai paliek manā ziņā :p