FINAL

Viss. Tas ir beidzies. Šovakar bija pēdējā spēle un mēs zaudējām. Basketbola sezona ir cauri. Esmu lepna par sevi, ka nepadevos, ka izturēju līdz galam, taču esmu pārsteigta par savām pašreizējajām izjūtām. Manī nav tas prieks un līksmība, ko es domāju ka būs. Es īstenībā jūtos skumīgi. Pēc trenera emocionālās runas ģērbtuvē, pēc tā ka VISI raudāja, man arī gribējās raudāt. Man bija žēl....man ir žēl....un es pat nezinu īsti ko man ir žēl, jo es tak jutos tik nelaimīga, nesaprasta un nenovērtēta. Iespējams tās ir tikai tagad tādas emocijas, taču es nojaušu, ka man pietrūks tas, ka nevarēšu vairs katru dienu driblēt, mest pa grozu, skriet....es laikam vienkārši mīlu basīti, pat ja man bija jāsadzīvo ar iedomīgām meitenēm un divkosīgiem treneriem. Treneris mani apskāva un pateicās par to, ka biju komandā. Es nezinu, cik īsti tas no viņa puses bija, taču arī es viņam pateicos par trenēšanu - un es to tiešām no sirds arī domāju. Visi nevar būt ideāli, viņam noteikti bija kādi mistiski principi attiecībā pret mani, taču neskatoties uz to - es tiku trenēta un viņš savā ziņā tērēja savu laiku prekš manis. Arī lielais zēns Rass, teica, ka negrib no manis šķirties, teica,lai nākam gad nāku atpakaļ - varot dzīvot pie viņa bēniņos, kas īstenībā skan labāk par trenera piedāvājumu - pagrabā :D Lai nu kā, tas ir beidzies - galvu aukšā. Man pēc 3 nedēļām sāksies tenisa sezona un gan jau būs viss jauki un labi. Taču kas un kā man pa pēdējām dienām ir noticies? Pirmkārt esmu diezgan nelaimīga dēļ savas saaukstēšanās. Jau 2 nedēļas šņaukājos, klepoju utt. Dēļ sava deguna vienkārši naktīs nevaru gulēt. Man godīgi sakot jau ZB tā ziema un aukstums - gribas karstu vasariņu. Taču mani mazliet biedē tas, ka viņiem te vasaras ir pārcilvēciski karstas, kas ir +45/+48 grādi. Esmu ļoti bēdīga, ka mūsu hokejistiem tā neveicās. 4dien pēc treniņa skrēju mājās un skatījos ierakstu. Esmu priecīga, ka vismz nepalikām tukšā, taču varējām pacīnīties mazliet vairāk. Ārī 5dien skrēju mājās un man perfektā laikā gāja spēle - 7 vakarā. Baigi kapājām, taču beigās ar nekā. Tie pēdējie vārti bija BAIGI sāpīgi, taču pozitīvā puse - nepalikām uz nullēm. Spēli ar Slovākiju neredzēju, jo biju spēlē. Dzirdēju, ka šamējie zaudēja. Taču prieks par 2 sudrabiem. Un vēl man prieks, ka mani treneri un arī draugi šeit seko līdzi notikumiem ar Latviju. Tas man kaut kādā veidā rada pieku, ka es mūsu valsts vārdu iznesu pasaulē, un mūsu mazā Latvijiņa tiek atpazīta un atbalstīta. Arī pēdējie treniņi tika aizvadīti labi. Manam trenerim ir vienkārši kolosāls runātāja gars. Viņš spēj tā iedvesmot. Godīgi pēc viņa runām man dažbrīd likās - eu, bāc, mēs toč varam vinnēt Lewis Central. Smieklīgākais - viņš VIENMĒR skatās man acīs, kad runā ar visu komandu. Labākas, ka es jau parasti netieku uzlaista uz laukuma, taču, kad viņš runā - iskatās, ka viņš to stāsta visu man. Starpcitu viens interesants gadījums. Vienā treniņā mēs spēlējām un pēc baltās komandas sarunas, visi saka TOGETHER! Treneris tāds man - eu, kā jūs Latvijā sakāt together. Es tāda - mēs tā nesakām, taču nu vārds together būtu - KOPĀ! Pēc tam es tā padomāju, un es nekādi nevarēju atcerēties kādi mums Latvijā latviski ir tie izsaucieni pirms spēlēm??? Nu un īsi par to kas bez spēles šodien vēl notikās. Vispār šī bija gara diena. No rīta 12:00 mani aizveda pie Elizabeth. Tur mēs + viņas mamma un vēl 2 draudzenes braucām pie viena vīrieša, kas taisa renesances stila tērpus. Mēs braucām pie viņa, lai apskatītu - mošk tur ir kaut kas, ko varētu aizņemties prekš PROM (pēdējās balles). Diemžēl es neko sev interesējošu neatradu. Pēc tam Elizabeth mamma mani un Elizabeth aizveda uz Dairy Queen, kur super forši pasēdējām un papļāpājām, kā arī notiesājām SUPERGARDU salčuku. Tad viņas mamma mani aizveda uz AL,kur mēs visa komanda tikāmies un bišk patrenējāmies pirms spēles. Pēc "treniņa" braucām TEAM pusdienās. Nu un pēc tam uz spēli........................................................................