Pēdējā Diena

Nu tad beidzot ir pienācis TAS brīdis, kad varu teikt, ka esmu nodzīvojusi savu pēdējo apmaiņas studentes dienu štatos. Man gan rīt vēl sanāks būt ASV kādu laiciņu, dzīvojoties no vienas lidostas uz otru, bet tas jau vairs nav tas. Neticama šķiet sajūta, ka rīt satikšu latviešus - Andžu, Valteru, Aneti, mošk vēl kādu. Zinu, ka Čikāgā satiksim un kopā uz Frankfurti lidosim arī ar 3 lietuviešiem, no kuriem viena ir tā meitene Mia, ko satiku decembrī, kad ar YFU braucām uz tripā uz Čikāgu. 

Lai gan somas jau biju sākusi kārtot pāris dienas atpakaļ, šodien nācās daudz ko pārkārtot, lai koferi svērtu, cik tiem jāsver. Ouhh...knapi knapi būšu visu sastūķējusi tajos iekšā. Man gan rokas bagāža gigantiska, tas stulbi, bet paldies Dievam savus koferus neredzēšu no Omahas lidostas līdz pat Rīgas lidostai - viss ir iečekots līdz galam. 

Es lidošu no Omahas (Nebraska) lidostas uz Čikāgu, tad uz Frankfurti un tad Rīgu. Man gan būtu patiecies, ja mēs pavadītu nakti Čikāgas lidostā, jo tad varētu "nosvinēt" ar saviem latviešiem, bet nu nekas, gan jau "nosvinēsim", ja ne Čikāgā, tad Frankfurtē nu toč, ja saprotat uz ko es tēmēju :)

Vispār mana šodiena paldies Dievam ir pagājusi uz jaukas nots. Piecēlos no rīta, paēdu brokastis un Nyle mani aizveda līdz Sabīnai. Mēs abas pēc viņas draba aizgājām uz savu iecienīto ķīniešu restorānu, kur šī kā strādājoša un tapēc tagad bagāta jaunkundze man uzsauca. Pārēdāmies - nu toč tā ka sāp. Bet, protams, ar to jau mums nepietiek un abas aizgājām uz savu iecienīto saldējuma kafējnīcu, kur nopirkām gigantiskus salčukus. Bet vispār dienu abas pavadījām jauki, tā nosmējāmies, ka prieks. Tad viņas mamma mani atveda mājās. Izrādīju mazliet interesi pret savējiem aiz tīrās pieklājības, jo pēdējā diena kā nekā - un abi ar Nyle uzcepām tos slavenos šokolādes cepumus, kas man tā garšo, taču tā kā esmu pārēdusies, negāja man nekas iekšā. Tad kad svēru savus koferus, apjautu, ka sava svara ziņā esmu man liekas sasniegusi augstāko latiņu, kas man šajā gadā bijis...man pilnīgi slikti paliek....bet gan jau Latvijā caur tusiņiem nometīšu lieko svaru ... hahah ... un tad mēs ieturējām vakariņas, uz kurām es tiku aicināta ar zvaniņu...pieļauju pēdējā reize, kad dzirdēšu to ... omg ... tas bija smieklīgi. Lai gan biju pilna kā tāda cūka, man aiz pieklājības bija jāizrāda ieinteresētība viņu pēdējajās pagatavotajās vakariņās, kas bija kukurūzas vāle un hamburgers :D Man vēl joprojām ir smagi ap dūšu. Pēc tam mēs noskatījāmies 2 and a half men un vēl vienu stulbu šovu...un nu jā - tā tā diena paritēja. Nekas īpaši savādāks nebija, es visu laiku tikai galvā domāju par mājās braukšanu, ka pat dažreiz nedzirdu ko šie tur runā. Vienīgais, ko mošk Deba pamanīja - es viņai iedevu to apskāvienu pirms gulētiešanas, ko viņas sejā noteikti varēja lasīt kā šoku :D :D

Ap 10 vakarā atbrauca Sabina, tā ka mēs tagad visu nakti tusēsim. Skatīsimies filmas un čilosim. Tad viņa ar mani kopā atbrauks uz lidostu pavadīt un pēc tam Nyle viņu aizvedīs uz darbu. Tā ka man ļoti labi,jo Sabinas kompāniju es izbaudu, bet ar troļļiem es esmu pietiekoši daudz "baudījusi" laiku :D

P.S. šis nav mans pēdējais ieraksts. es, kad būs laiks uzrakstīšu to, kā noritēja mans atpakaļceļš. daudzi jūs sakāt, ka jums gribētos, lai es turpinu rakstīt, taču, mīļie - šis blogs man bija zem nosaukuma MANS GADS ASV...es parīt esmu mājās, atpakaļ Latvijā - tā pat kā gandrīz ikviens no jums. nedomāju, ka kādam būs baigi interesanti lasīt par to :D Anyways - biju ļoti pārsteigta par to, kādu atsaucību šis blogs raisīja, jo sākumā to izdomāju rakstīt dēļ ģimenes un tuvākajiem draugiem, lai man nebūtu katram jāraksta VISU LAIKU viens un tas pats. savā ziņā rakstīju arī to priekš sevis pašas, jo vēlāk būs interesanti pārlasīt to, kam esmu gājusi cauri, kā arī man ir plāns kādu dienu uzrakstīt biogrāfiska rakstura grāmatu ar bildēm, par manu pieredzi, dzīvojot un mācoties ASV. pateicoties šai lielajai atsaucībai no tik daudziem cilvēkiem, ko es pat nepazīstu, man tas rada tikai drosmi tiešām to kādu dienu paveikt.